Veselīgu miegu raksturo noteikta psiholoģiska struktūra, kas iedalās noteiktās miega stadijās:

Nomoda fāze
1.miega fāze jeb snauda
2.miega fāze jeb vieglā miega fāze
3.dziļā miega fāze
4.dziļā miega fāze
REM vai sapņošanas fāze
(REM = Straujās acu kustības )

Nakts laikā ikviena persona parasti iziet caur 4 - 6 miega cikliem, kuri sastāv no notiekas devas individuālu fāzu dažādās miega stadijās. Katrs cikls ilgst apmēram 90 minūtes.

Kamēr dziļā miega fāzes ir nepieciešamas „ķermeņa atspirgšanai” REM fāzes ir būtiskas dienas garīgo un emocionālo notikumu apstrādei

Muskuļu spriedze (muskuļu tonuss) ir zemāks dziļajās miega stadijās nekā 1. Un 2.miega stadijā. REM miega laikā ir viszemākais muskuļu tonuss. Šajā sakarā mēs redzam spilgtus sapņus, par ko liecina straujas acu kustības, no kā arī radies šīs fāzes nosaukums.

No miega apnojas sirgstošie vienmēr grūti sasniedz dziļo miega fāzi, tā kā tiem bieži traucē pamošanās kā „ķermeņa kritiska reakcija”. Arī sapņošanas fāze bieži vien ir minimizēta un traucēta. Tas, protams, negatīvi ietekmē pacienta stāvokli dienas laikā.

Ja pēc nakts pārbaudes miega laboratorijā ir konstatēta obstruktīva miega apnoja, pacientam ir vēlams iegādāties viņam piemērota tipa CPAP terapijas aparātu.

Simptomi un diagnoze

Ņemot vērā OMAS izplatību, ir ļoti daudz cilvēku, kam šī slimība nav diagnosticēta. Īpaša uzmanība jāpievērš tādām sūdzībām kā krākšana (sevišķi ja ir liecinieks pauzēm elpošanā), liekais svars un pārmērīga miegainība dienā. Pacienti nereti atzīst, ka no rīta jūtas miegaināki, nekā vakarā ejot gulēt. Pacienti bieži sūdzas arī par koncentrēšanās spēju, uzmanības, atmiņas pasliktināšanos, paaugstinātu uzbudināmību, nemieru un depresiju.
Raksturīgs simptoms ir paaugstināts motors nemiers miegā, kas rodas hipoksijas un mikropamošanās epizožu laikā. Vairumam pacientu ir liekais svars - ĶMI > 30, un nereti tiem ir īss, resns kakls. 
Vidējas un smagas formas OMAHS formas gandrīz vienmēr pavada arteriāla hipertemzija, smagās – labā sirds kambara dilatācija, plaušu hipertensija, sirds satrēguma slimība.
Labā priekškambara dilatācijas veicina priekškambaru natrijaurētiskā  faktora sekrēciju un tā līmenis ir paaugstināts. Tāpat antidiurētiskais hormons (ADH) izdalās galvenokārt dziļajās miega fāzēs, miega fragmentācijas rezultātā šī hormona līmenis mazinās un tas veicina diurēzi un niktūriju.
Vīriešiem pazeminās libido, jo OMAHS gadījumā cilvēks ir pastāvīgi miegains un noguris. Cieš arī potence, jo normālā miegā vīriešiem ir erekcija REM miega laikā (kas ir vairāk no rīta), OMAS gadījumā šīs miega fāzes ir mazāk, līdz ar to cieš erektīvā funkcija.

Izmeklējot šos pacientus, bieži var novērot palielinātas mīkstās aukslējas, lielu mēli. Atverot muti mandeļu loks nemaz nav redzams. Mēdz būt liela ūka un hipertrofētas mandeles. Jāpievērš uzmanību sejas skeletālām īpatnībām, piemēram, mazam apakšžoklim vai augšžoklim. Asinsainā raksturīga policitēmija, eritrēmija. Svarīga informācija tiek iegūta anketējot pacientu un viņa dzīves biedri (-u).
OMA diagnostikas “zelta standarts “ ir polisomnogrāfija(PSG)10. Tas ir miega izmeklējums, ko veic naktī miega laboratorijā, fiksējot līdz pat 40 elektrofizioloģisko impulsu kanālus. Analizējot ierakstu iespējams iegūt precīzu informāciju par svarīgākajiem fizioloģiskajiem procesiem cilvēka organismā, par apnoju un desaturāciju raksturu, garumu, sirds asinsvadu sistēmas stāvokli, miega kvalitatīvajiem rādītājiem.

Lai noteiktu iespējamo obstrukcijas vietu elpceļos var tikt lietotas arī MR , kompjūtertomogrāfija un elpceļu edoskopija medikamentozā miegā (Drag induced sleep endoskopy).

OMA klīniskie simptomi:

• Aptaukošanās ĶMI>30
• Stipra, nepārtraukta krākšana
• Apnojas epizodes miegā
• Pastiprināta motora aktivitāte miegā
• Elpas trūkums naktī pamostoties
• Smakšana un klepošana miegā
• Niktūrija
• Izteikta miegainība dienā
• Intelektuālo spēju pasliktināšanās
• Atmiņas pasliktināšanās
• Personības izmaiņas
• Arteriāla hipertenzija
• Pulmonāla hipertenzija
• Labās sirds mazspēja
• Cianoze
• Impotence
• Policitēmija
• Hipotireoidisms
• Akromegālija
• Mandibulāra retrognātija
• Deguna, rīkles elpceļu nosprostojumi
• Problēmas ģimenē

Ārstēšana

Visiem pacientiem jāpaskaidro ārstēšanas pozitīvie efekti un risks, ja slimība netiek ārstēta. Ir daudz ārstēšanas paņēmienu, bet, lai konkrētajam pacientam izraudzītos īsto, nepieciešama precīza diagnoze un rūpīga pacienta izmeklēšana, lai noskaidrotu obstrukcijas cēloņus un vietu. Primāras krākšanas un apnojas vieglu formu gadījumos reizēm ir viena vai divas „šaurās” vietas elpceļos. Biežākās – apgrūtināta elpošana caur degunu un palielinātas rīkles, avi aizdegunes mandeles – īpaši maziem bērniem. Tādos gadījumos bieži tiek lietota ķirurģiska ārstēšana. Smagu miega apnojas formu gadījumos, īpaši ja ir ievērojams liekais svars elpceļi mēdz būt sašaurināti visā garumā un obstrukcijas vietas ir gan nasofaringsā, velofaringsā, orofaringsā hipofaringsā un pat epiglotis mēdz nosprostot ieeju trahejā( šos procesus iespējams labi vērot DISE). Tāpēc zināma patiesība ir, ka OMAHS smagu formu gadījumos piemērotākais ārstēšanas paņēmiens ir CPAP 11( Continous Posite Airway Pressure).

Ārstēšana var būt konservatīva un ķirurģiska.

Konservatīvā ietver to faktoru, kas veicina elpceļu disfunkciju miegā novēršana. Liekais svars ir biežākā miega apnojas pacientu problēma. Svara mazināšana parasti uzlabo situāciju. Smēķēšana nelabvēlīgi ietekmē miega struktūru. Smēķēšana rada augšējo elpceļu gļotādu tūsku, kas sašaurina elpceļu lumenu. Mēs dzīvojam miega deficīta laikmetā. Nepietiekams miegs ne tikai pasliktina cilvēka dzīves kvalitāti, bet ir arī virkne pierādījumu, kas liecina, ka ne tikai izteikts miegs deficīts, bet regulāra neizgulēšanās var predisponēt, vai pasliktināt miega apnoju. Miega deficīts ir saistīts ar vājinātu hemoreceptoru respiratoro atbildi un vājinātu atmošanās atbildes reakciju uz desaturāciju, tādējādi pagarinot apnojas un hipopnojas. Svarīgs ir arī ķermeņa stāvoklis miegā. Atrašanās uz muguras vienmēr miega apnoju padara stiprāku. Ir cilvēki, kuriem raksturīgas pozicionālas apnojas. Guļot uz muguras apakšžoklim un mēlei gravitācijas spēku ietekmē ir tendence noslīdēt sašaurinot rīkli glosofaringeālā līmenī. Ja nevar izvairīties no gulēšanas uz muguras būtu ieteicams pacelt galvgali 30 grādu leņķī pret horizontāli, tas var uzlabot situāciju.
Pacientu jāinformē par faktoriem, kas palielina augšējo elpceļu obstrukcijas smaguma pakāpi. Tie ir: alkohola, sedatīvu un miega zāļu lietošana. Alkohols selektīvi iedarbojas uz augšējo elpceļu muskuļu tonusu, apgrūtinot elpošanu miegā. Alkohola reibums paildzina miega apnoju, vājinot atmošanās aizsargmehānismus.
OMAHS vidēju un smagu formu ārstēšanas pamatmetode ir CPAP.
Tā ir anesteziologiem pazīstama palīgventilācijas metode, kura var tikt lietota mājas apstākļos. Attīstoties ambulatorai medicīnai un izpratnei par OMAHS smagu pacient ārstēšana tikta pārcelta no slimnīcas uz mājām. Jo pacientam jau vairāk nekas nav vajadzīgs kā nodrošināt viņiem elpceļu pietiekošu caurlaidību, ko veic CPAP uzturot elpceļos pozitīvu spiedienu( 6. att.). Varētu domāt, ka tas ir liels apgrūtinājums , taču, sevišķi smagu slimības formu gadījumā, šie pacienti ir stipri miegaini, viņi ikdienā izjūt milzums daudz neērtību. Dzīves kvalitātes pasliktināšanās ir jūtama gan veicot darba pienākumus, gan sadzīvē. Bieži rodas arī veselības problēmas. Tāpēc šos pacientus var smērā labi motivēt lietot CPAP un to pamēģinājuši vairums jūt ievērojamu simptomu regresu, dzīves kvalitātes uzlabošanos. Rietumeiropā un ASV ir veikti ļoti daudz pētījumu, kas apstiprina CPAP terapijas pozitīvos efektus. Tiek normalizēta miega struktūra novērstas apnojas un hipopnojas, pārtraukta patoģenētiskā ķēde slimības attīstībā. Tomēr sastopoties ar miega apnojas pacientiem, kuri jau lieto CPAP jāpārliecinās vai tas tiešam tiek lietots pietiekošā apjomā. Vidējie statistiskie rādītāji liecina, ka vidējais pacientu „compliance” ir ap 80%.

CPAP darbības princips

OMAS pacientiem, kuru slimības cēlonis ir apakšžokļa retrognātija, liela mēle, vai cits iemesls, kurš rada elpceļu nosprostojumu mēles saknes līmenī, kā arī gadījumos, kad CPAP pielietošana nav izrādījusies veiksmīga, tiek pielietotas mutes aparatūras. Tās tiek veidotas individuāli, un to uzdevums ir noturēt apakšžokli izvirzītu- nelielā pārkodienā un tādējādi arī virzīt uz priekšu mēli. Vērtējot šis ārstēšanas metodes efektivitāti kopumā tā ir ap 55%, jo novērš problēmu tikai vienā rīkles līmenī – glosofarimsā, varbūt nedaudz hipofarinksā. Ja dēļ maza apakšžokļa vai lielas mēles šī ir vienīgā obstrukcijas vieta ārstēšanas efektivitāte var būt lielāka.

Ķirurģiskā ārstēšana biežāk tiek veikta jauniem, fiziski veseliem pacientiem, primāras krākšanas vai OMAS vieglu formu gadījumos un kad ārstēšana ar CPAP un citiem paņēmieniem ir neefektīva, vai pacients nevar pie tās pierast. Ir daudz ķirurģisko ārstēšanas paņēmienu, un tie visi ir vērsti tieši uz specifisko anatomisko rajonu, kurā ir elpceļu obstrukcija. Izvēloties kādu no šiem paņēmieniem, ir jāņem vērā visu elpceļu stāvoklis, jo, likvidējot obstrukciju tikai vienā vietā, problēma kopumā var palikt nenovērsta. Sastādot ķirurģiskās ārstēšanas plānu elpošanas ceļu “sakārtošana”, jāsāk no deguna. Jālikvidē starpsienu deformācijas un citus defektus, kas rada elpceļu sašaurinājumus un gaisa plūsmas turbulenci. Bieži nosprostojuma iemesls ir mīkstās aukslējas, lielas rīkles mandels, mēle. Izplatītākās operācijas:  deguna elpošanas  uzlabošana ( deguna pēctraumatiskas deformācijas, deguna starpsienas deformācijas, polipu, deguna spārniņu mazspējas gadījumos),Uvulopalatoplstika ( UPP) – ūkas, mīksto aukslēju plastika, tonsilektomija – biežāk bērniem, mēles redukcija ( makroglosija), m.genioglosus virzīšana uz priekšu ar zemmēles kaula fiksāciju pie vairogskrimšļa. Nereti tiek lietotas šo operāciju kombinācijas. Efektīvākā operācija sašaurinātu elpceļu gadījumā ir – maksilo mandibulara osteotomija (MMO), ar abu žokļu virzīšanu uz priekšu (~ 10 mm) un m. Genioglosus nostiepšanu( 6 att.). Ķirurģiskās ārstēšanas panākumi atkarīgi no tā, vai izvēlētā operācija ir likvidējusi visas šaurās vietas elpceļos.

Maksillomandibulāra osteotomija ar izvirzīšanu uz priekšu par >10 mm. Un m. genioglosus nostiepšna.- 95 % efektīva.

 Izteikta mandibulārā retrognātija.

Normālu elpošanas celu anatomija.

Patoloģiski elpceļi pacientam ar OMA.Palielinātas mīkstās aukslējas un ūka nosprosto elpceļus nazo un oro- farinks līmenī. Mazs apakšžoklis nobīda palielinātu mēli atpakaļ, nosprostojot elpceļus.