Pat antīkajā literatūrā var atrast personu aprakstus, kuri atbilst mūsdienu priekšstatam par miega apnojas slimniekiem. Jau 1816. gadā angļu ārsts Viljams Veds uzrakstīja monogrāfiju „Īsas piezīmes par korpulenci jeb aptaukošanos, kas uzskatāma par slimību; ar kritisku analīzi par seniem un mūsdienīgiem uzskatiem par tās cēloņiem un ārstēšanu”.

Čārlzs Dikenss tiek uzskatīts par pirmo autoru, kurš detalizēti aprakstījis miegainu cilvēku ar miega apnoju. 1836. gadā savās “Pikvika kluba piezīmēs” viņš aprakstīja resnu jaunekli vārdā Džo. Viņš skaļi krāca, bija dienā miegains un viņam bija policitēmija un sirds-plaušu komplikācijas. 1937. gadā Špits aprakstīja vairākas miega apnojas pazīmes un saistīja tās ar elpošanas traucējumiem. Pacientiem bija kopīgi šādi simptomi: cianoze, pārmērīga miegainība dienā (nepareizi izskaidrota kā narkolepsijas pazīme), labās sirds mazspēja un dokumentēta hipoksija.

Pagājušā gadsimta 50. gados plaušu fiziologi sāka pievērst uzmanību resniem un miegainiem pacientiem. Tika novērtēta liekā svara negatīvā ietekme uz elpošanu, kas izraisa hipoventilāciju, hiperkapniju un hipoksēmiju (tas izskaidroja miegainību, cianozi, periodisko elpošanu, policitēmiju un labās sirds mazspēju). Apnojas epizodes tika pieminētas, bet netika novērtēta to īpašā nozīme slimības patoģenēzē. Nedaudz vēlāk Burvels ar līdzautoriem, lai raksturotu šo patoloģiju, ieviesa terminu ‘’Pikvika sindroms”. 60. gadu vidū vairākos pētījumos Eiropā, pateicoties Polisomnogrāfijas (PSG) ieviešanai, tika atklāts, ka miegainiem, resniem pacientiem elpceļu nosprostošanās dēļ iestājas apnoja un tas izraisa daļēju atmošanos, pāreju no dziļām miega fāzēm uz seklākām, ka šīs pamošanās paši pacienti nepamana un ka tās notiek simtiem reižu naktī. Tādējādi visi šiem slimniekiem raksturīgā miegainība pirmo reizi tika skaidrota nevis ar asins gāzu patoloģiju, bet ar miega traucējumiem.